Keita Atkinosne "DZĪVE PĒC DZĪVES"

Vai kādreiz esat pieredzējuši, ka, lasot kādu grāmatu, saprotat - jā, tā ir pelnījusi visaugstāko novērtējumu -, bet tai pat laikā personīgās izjūtas to noliedz? Es šādu parādību bieži nepiedzīvoju, taču tāda man likās Keitas Atkinsones "Dzīve pēc dzīves". 

Ledaini aukstā 1910. gada naktī pasaulē nāk mazulīte un nomirst, nepaspējusi pat ievilkt elpu.
Ledaini aukstā 1910. gada naktī tā pati mazulīte piedzimst vēlreiz, lai pavēstītu savu stāstu.
Kā būtu, ja arī mums tiktu dota iespēja piedzimt otrreiz? Un trešoreiz? Ja mums tiktu dāvāta iespēja nodzīvot dzīvi neskaitāmas reizes? Vai tad mēs spētu izglābt pasauli no neizbēgamā likteņa? Un vai mēs patiesi to gribētu darīt?

Jau pati stāsta ideja liek šo grāmatu kaut kādā ziņā iemīlēt. Vai mēs visi kādreiz neesam domājuši par tik ātri skrienošo laiku, strauji tuvojošos nāvi un to, kā būtu dzīvot vēlreiz un vēlreiz? Kā būtu nodzīvot pilnu, bagātu mūžu un drīz vien atkal atgriezties kā zīdainim, lai dzīvi atkārtotu? Vai kaut kas tāds maz iespējams? Bez vampīrisma un citām pārdabiskām spējām? Kas to lai zina. Taču Ursulai Todai autore šādu iespēju dod, un, manuprāt, uzrakstīt par tik nopietnu tēmu tā, lai lasītājs noticētu, nav nemaz tik viegli, šeit ir vajadzīga cik necik pieredze un meistarība. 

Man šī grāmata patika tāpēc, ka tajā tika aprakstītas tik daudzas nopietnas tēmas, pārklājoties kopā vienā veselumā. 

Pirmkārt jau tā ir nāve. Ursulas Todas dzīvē nāvei ir svarīga loma, un līdz ar galveno varoni par to domā arī lasītājs, katrs atklādams kaut ko sev. Es nevaru teikt, ka ikviens tagad sapratīs, kāda vērtība ir mūsu dzīvei, cik ātri var iestāties tumsa vai vēl kaut ko, jo katrs šo grāmatas aspektu uztvers pilnīgi citādi. 

"Mazā sirsniņa. Bezpalīdzīgā sirsniņa, kas izmisīgi sitas. Pēkšņi apstājusies, kā putniņš nokritis no debesīm. Viens vienīgs šāviens."

Personīgi man grāmata likusi aizdomāties, kādu nāvi tad es gribētu un ka patiesībā nāve kaut kādā ziņā nemaz nav mūsu ienaidnieks, jo katru tā kādreiz aicinās, un nevarēsim tai neļauties, nespēsim. 

"Strauji iestājās tumsa, sākumā ienaidniece, bet pēc tam - draugs."

"... neliec man mirt ugunī. Lai nāve ir ātra, lūdzu, Dievs."

Vēl viena tēma šajā darbā ir ģimene un cilvēku savstarpējās attiecības. Ursulai brāļi un māsas ir ļoti tuvi, tāpēc desmitgadīgā Ursula jaunākā brālīša dēļ ir gatava nogalināt kalponi, vēlreiz atgriezusies dzīvē pēc savas un Tedija nāves. Interesanti ir arī tas, ka katrā no nākamajām Ursulas dzīvēm scenārijs atkārtojas, it kā tas patiešām būtu liktenis. Tikai pieaugot, sieviete pati maina savu dzīvi, lai atkal neielaistos attiecībās ar nepareizo vīrieti un nekāptu atkārtoti uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem. 

Parasti man nepatīk, ja grāmatas ir lēnas un pārāk detalizētas, taču "Dzīvei pēc dzīves" tas deva tādu kā odziņu. Ir kārtīgi un bagātīgi aprakstīts katrs Ursulas dzīves posms, izjūtas un pasaules redzējums, netiek pārlēkts no bērnības pieauguša cilvēka veidolā, tādā veidā parādot, ka katru dienu pieļaujam daudzas un dažādas kļūdas, kuras vēlāk nožēlojam un vēlamies mainīt. 

Interesants ir arī autores izvēlētais laiks. Pirms lasīšanas likās - kādēļ tieši 20. gadsimts? Kāpēc ne 18., 19. vai 21.? To es sapratu tikai pēc iedziļināšanās grāmatā, un jau atkal tam ir vairāki iemesli.

Pirmkārt, Ursulai atkal un atkal izdzīvojot bargo karu notikumus, viņas raksturs tiek norūdīts ne pa jokam. Viņa ir interesanta, izglītota un daudz pieredzējusi sieviete, kuras raksturu lielākoties arī ietekmējis šis vēstures posms. 

"Viņa ilgojās pēc vienatnes, bet ienīda vientulību: āķīga mīkla, ko viņa nekādi nespēja atrisināt."

Otrkārt, būtiska loma stāstā ir arī Vācijas fīreram, kuru Ursula satiek ne reizi vien un ar kuru Ursulas liktenis savijas visdažādākajos veidos - vai dzīvojot Vācijā, vai Anglijā. Galvenā varone atkal un atkal nonāk pie jautājuma, vai viņa ir spējīga izmainīt pasaules vēsturi. Kā būtu, ja viņa Hitleru nogalinātu? Kāda starpība, viņa taču tāpat piedzims atkārtoti. Lai uzzinātu šo noslēpumu, jums jau tāpēc vien būtu jāizlasa "Dzīve pēc dzīves". 

Kopumā, manuprāt, šis darbs ir ļoti spēcīgs un dziļš, tas liek domāt par dzīvi un dažādām mistērijām. Tomēr tas nebūt nenozīmē, ka to nevajadzētu lasīt jauniešiem - tieši otrādi, "Dzīve pēc dzīves" ir universāla grāmata kā jaunietim, tā viņa vecākiem un vecvecākiem. Noteikti iesaku izlasīt.

9/10