Pavisam noteikti šī nav grāmata no mana lauciņa, tādēļ, ja man netiktu burtiski iespiesta rokās, es nemaz nebūtu lasījusi. Tomēr, lai cik neparasti tas arī nebūtu un lai arī lasīju vairākas nedēļas, Romēra Puertolā grāmatu izbaudīju no pirmās līdz pēdējai lappusei.
Ašatašatru Lavašs ir faķīrs, kas no kāda Indijas ciematiņa devies uz Parīzi, lai iegādātos jaunākā modeļa naglu gultu. Viņš, pārliecinājis draugus un paziņas, lai tie sametas naudu lidmašīnas biļetei, dodas ceļā. Tam nevajadzētu sagādāt nekādas problēmas, vai ne? Aizlidot uz Parīzi, sameklēt "Ikea" veikalu, iegādāties gultu un lidot atpakaļ. Tomēr piedzīvojums var sākties, jo Ašatašatru, pavadījis nakti veikalā, tomēr paliek ieslēgts skapī, un drīz vien sākas garais ceļš pāri visai Eiropai.
Grāmata sākas pavisam vienkārši - faķīrs devies ceļojumā uz Parīzi, lai iegūtu jauno naglu gultu. Nekādu aizdomu, jo manās acīs faķīriem tiešām varētu vajadzēt tādu guļvietu savās mājās. Tomēr tad atklājas, ka gultai ir pacelta cena. Ko darīt? Ašatašatru ir faķīrs - viņš vienmēr atradīs risinājumu. Bet tad soli pēc soļa, neveiksme pēc neveiksmes, un Ašatašatru jau atrodas ieslēgts skapī, ceļā uz Londonu. Kā tad tas notika?
Es šo grāmatu redzu kā nelielu atblāzmu no Lemonija Sniketa "Nelaimīgo notikumu sērijas", kas bija viena no manām mīļākajām grāmatām bērnībā. Kādēļ? To var redzēt pavisam skaidri - Ašatašatru Lavašs ir tikpat neveiksmīgs kā Bodiljēru bērni, kam nelaimes seko pa pēdām visu laiku. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ man tik ļoti patika lasīt "Neparasto ceļojumu" - visu laiku šķita, ka situācija vērsīsies uz labo pusi, bet nekā! Atkal jauna un jauna nelaime, kas, lai cik neparasti nešķistu, bija loģiski pasniegtas.
Vēl viens iemesls, kādēļ es iemīlēju autoru, bija viņa humora izjūtas dēļ, ko varēja saskatīt viscaur grāmatai, it īpaši brīžos, kad tika iepazīstināti jauni tēli. Romēns Puertolā ikvienu no Ašatašatru paziņām iepazīstināja, iekavās pierakstot vārda izrunu, lai lasītājam būtu vieglāk, un bieži vien šīs izrunas mēdza atšķirties, un tas man lika ne reizi vien smaidīt un pasmieties, jo es nemūžam nevarētu iedomāties ko tādu, ko parādīja autors.
"[..] Ašatašatru Lavašs (izrunājiet Ašāk dod šautru, lavaš) [..]"
"[..] Džamala (izrunājiet Šai malā) [..]"
"[..] Ašatašatru (izrunājiet Ašāk streb putru) [..]"
"[..] Ašatašatru (izrunājiet Kašā tik šurpu) [..]"
"[..] Legro Singha Lhe (izrunājiet Lec groziņā, lec) [..]"
Ģeniāli!
Autors romānā iekļāvis ne tikai uzjautrinošās frāzes un situācijas, bet arī ko nopietnu un aktuālu, it īpaši tagad - bēgļu tēmu. Brīdī, kad Ašatašatru tiek ieslēgts skapī un sūtīts uz Londonu, izrādās, ka viņš kravas mašīnā nav vienīgais, un līdz ar viņu pāri Lamanša šaurumam ceļo pāris bēgļi no Āfrikas. Protams, par tādu automātiski tiek uzskatīts faķīrs, jo pēc izkāpšanas viņš tiek nosūtīts uz Barselonu. Un, lai cik dīvaini un neparasti tas arī nebūtu, viņi turp tiek sūtīti ne jau tādēļ, ka Barselona ir skaista tūristu pilsēta, bet gan tādēļ, ka:
- Sudāniešiem tika kabatās atrasti pilsētas kases čeki;
- Ašatašatru ceļoja ar minētajiem sudāniešiem;
- Marokānieša īpašumā bija koka karote, kas nolūzusi izskatījās pēc kastaņetes gabaliņa;
- Viens vienkārši ripināja skaņu "r".
Vai tiešām tā notiek arī realitātē? Tad jau sanāk, ka, ja kāda bēgļa kabatās būtu "Laima" šokolādīte, mums Latvijā būtu jauns iedzīvotājs!
Kopumā varu teikt, ka šī grāmata pavisam noteikti ir domāta tiem, kam patīk lasīt ko ātru, jautru un interesantu, jo es, cilvēks, kas parasti lasa fantāziju, fantastiku un jauniešu romānus, attapos ierauta stāstā, kas līdz lasīšanas brīdim nemaz nešķita interesējam.
Turklāt - liels pluss autoram, kas šo visu bija uzrakstījis ar telefona palīdzību - esmu mēģinājusi un zinu, ka tas nav gluži viegli.
7/10
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru