Šķiet, ikvienam lasītājam ir viens autors, ko vienmēr lasītu lai vai kā. Dažiem tas varētu būt Nīls Geimens vai Stīvens Kings, vai Dž. K. Roulinga, man savukārt - Džons Grīns. Tāpēc brīdī, kad uzzināju, ka vēl viena autora grāmata tiks tulkota latviski, nespēju nosēdēt uz vietas un vēlējos jau skriet uz grāmatnīcu, kaut zināju, ka "Papīra pilsētas" iznāk tikai pēc pāris nedēļām.
Ja tev patīk Stefānija Pērkinsa ar savu triloģiju "Anna un franču skūpsts", ja patīk Reinbova Rouela ar "Fanīte" un "Eleonora un Pārks", tad pavisam noteikti arī "Papīra pilsētas" vajadzētu atrasties pavisam netālu grāmatu plauktā.
Kventins ir pavisam drošs, ka ikvienam cilvēkam vajag notikt kādam brīnumam. Vai tā ir uzvara loterijā, vai ceļojums uz vietu, kur neviens gadsimtiem nav spēris kāju, brīnumam jābūt, un Kventina gadījumā tā ir Margo Rota Špīgelmane, kas kaimiņos dzīvo jau kopš bērnības. Margo vienmēr ir bijusi piedzīvojumu meklētāja, tāpēc brīdī, kad viņa parādās pie Kventina loga un aicina piedalīties atriebības plānā, Kventins uzreiz piekrīt, naktij izvēršoties par jautrāko, kas jebkad puiša dzīvē bijusi.
Bet tad pienāk rīts, un izrādās, ka Margo ir pazudusi. Aizbēgusi. Protams, tā nav pirmā reize, kad kas tāds notiek, un meitenes ģimene jau ir pieradusi, ka Margo vienmēr atstāj kādas norādes, kas ļautu tuviniekiem viņu atrast, un šoreiz šīs norādes tiek atstātas Kventinam. Plakāts pie loga, grāmatā apvilkti vārdi... Kventins dodas bīstamā un aizraujošā ceļojumā, meklējot Margo Rotu Špīgelmani, ko, iespējams, viņš nemaz no sirds nebija pazinis.
Pavisam noteikti šī ir viena no interesantākajām un aizraujošākajām grāmatām, ko šogad esmu lasījusi, un mani tas nepavisam nepārsteidza, jo visas iepriekš lasītās Džona Grīna grāmatas bija manu favorītu sarakstā. Kādēļ gan šis autors vienmēr spēj radīt ko tik intriģējošu un jautru līdz pat pēdējai lappusei?
Pirmkārt, lasīt "Papīra pilsētas" nakts vidū bija gandrīz neiespējami, jo ik pēc pāris lapām bija sastopamas ainas, kas lika smieties skaļi. Džons Grīns pavisam noteikti māk radīt darbu, kas uzjautrina lasītājus, un, manuprāt, tieši šī grāmata bija visamizantākā no viņa kolekcijas - tēli bija kā jau parastiem pusaudžiem jābūt - jautri, interesanti un savu draugu starpā muļķīgākie cilvēki pasaulē.
"Var jau būt, ka Beka ir seksīga, bet viņa ir arī
1) agresīvi banāla un
2) absolūta, īsta, neviltota maita.
Tiem no mums, kas bieži pulcējas pie orķestra telpas, jau sen bija aizdomas, ka Beka uztur savu jauko figūru, neēdot neko citu kā vien kaķēnu dvēseles un nabadzīgu bērnu sapņus."
Otrkārt, ko gan jau nedaudz pieminēju pirmajā punktā - varoņi šķita tik īsti kā no dzīves iekāpuši grāmatas lappusēs. Kventins - nedaudz kautrīgs, nedaudz nūģīgs, nedaudz tāds, kādi esam mēs visi dziļi sirdī. Bens - hiperaktīvais labākais draugs. Radars - dīvainais, bet patīkamais draugs. Margo - mistērijas pilnā paziņa, ko, šķiet, neviens īsti nepazīst, izņemot viņu pašu. Katram savi trūkumi, katram savi plusi, kā tas ir ar katru pasaulē. Turklāt, tādēļ ka katrs no tēliem ir aplūkots citā gaismā, ikviens var kādā no viņiem saskatīt sevi.
"Mums katram bija sava Margo, un ikviena no tām bija vairāk spogulis nekā logs."
Treškārt, mistērija. Kuram gan nepatīk grāmatas, kurās viscaur teikumiem ir izbārstītas norādes kādai mīklai? "Papīra pilsētas" tieši to arī sniedza, jo ar katru lappusi es vēl vairāk šķitu iesaistīta atrisinājuma meklēšanā - ko gan sniedza šī zīmīte? Ko šis? Ko tas? Lasot es redzēju sevi Kventina vietā, cenšoties saprast, ko Margo bija domājusi un kur gan doties tālāk. Un nekad man nesanāca uzminēt mīklu pirms Kventina - tāpēc arī visu grāmatu jutos kā ierauta stāstā. Džons Grīns bija pacenties, lai lasītāji tā justos.
"Tagad es katru rītu vispirms paskatos pa savas guļamistabas logu, lai pārbaudītu, vai Margo istabā neparādās kādas dzīvības pazīmes."
Tātad - kā es vērtēju šo lasāmvielu?
Pavisam noteikti labākais Džona Grīna romāns uzreiz aiz "Mūsu zvaigžņu vaina", kas mani vairākas reizes noveda līdz asarām. Šī grāmata ir domāta ne tikai jauniešiem, kam patīk autors, bet arī tiem, kas vēlas ātru lasāmvielu, kas spēj uzmundrināt pelēkā pēcpusdienā vai arī kas var nodarbināt, kamēr brauc transportā, jo Džonam Grīnam jau atkal ir izdevies radīt ko tādu, kas vēl ilgu laiku paliek atmiņā ar savu unikalitāti, uzjautrinošo dabu un patiesumu.
Šī bija pirmā reize, kad lasīju "Papīra pilsētas", tomēr pavisam noteikti ne pēdējā - šī būs grāmata, ko es katru gadu lasīšu, lai padarītu dienu, nedēļu un mēnesi gaišāku. Tagad tikai jāgaida, ko Džons Grīns radīs nākotnē!
9,5/10
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru