No sākuma uz šo grāmatu skatījos ar dalītām jūtām. No vienas puses, kā jau ceļošanas un tūrisma fane, biju sajūsmā par darba ideju, bet no otras - baidījos, ka stāsts man nepatiks, kā nekā šis bija pirmais autobiogrāfiskais romāns manā dzīvē. Varētu teikt: kaut arī bija lietas, kas man nepatika, esmu apmierināta, ka izlēmu šo grāmatu lasīt.
"Mežone" stāsta par smagu posmu Šerilas Streidas dzīvē. Zaudējusi māti un izšķīrusies no vīra, Šerila ir izsista no sliedēm. Viņa pieņem ļoti spontānu lēmumu - vienatnē doties pārgājienā pa Klusā okeāna piekrastes kalnu taku. Vai šis ceļš palīdzēs Šerilai atkal atrast sevi?
Uz šo jautājumu vēlējos rast atbildi gandrīz tikpat spēcīgi, kā pati Šerila, un jo īpaši nezināju, ko gaidīt no jaunās sievietes ceļojuma. Varu teikt tikai vienu: pavisam noteikti negaidīju, ka Šerila ceļā satiks tik daudz cilvēku, atklājās, ka piekrastes kalnu takas apkārtne ir vairāk apdzīvota un sieviete pavisam noteikti tur nebija vientuļa.
"Es biju olis. Es biju lapa. Es biju nolauzts koka zars. Es tiem nenozīmēju neko, bet man tie nozīmēja pilnīgi visu."
Lai nu kā, grāmatā patiešām redzēju Šerilas izaugsmi. No sākuma mazliet naiva (cerot, ka vairāk nekā tūkstoš kilometru garš pārgājiens tāda iešana vien būs), diezgan spontāna un impulsīva, bet ļoti ietiepīga (amizanti cenšoties pacelt plecos milzīgo un briesmīgi smago somu, kas vēlāk ieguvusi iesauku - Monstrs). Tomēr grāmatas beigās jau rūdīta un izturīga pat pret gandrīz 40°C un ceļa turpināšanu praktiski bez ūdens (fun fact - pateicoties šai grāmatai, beidzot varu aptuveni pārveidot temperatūru no Fārenheita uz Celsiju, paldies!).
Iepriecināja arī Šerilas drosme, vai vismaz lielā mērā iegalvošana sev, ka viņa ir stipra un drosmīga, jo tieši šī pārliecība, manuprāt, arī palīdzēja sievietei pieveikt garo ceļu, turklāt vēl ar galīgi sabeigtām pēdām un nagiem, un asiņainiem ceļgaliem un Monstru plecos.
Protams, no grāmatas gaidīju mazliet vairāk atklāsmju un atziņu tieši par Šerilas dzīvi, kas, manuprāt, daudz labāk parādītu, vai viņa beidzot ir atradusi sevi. Varbūt gribējās arī vairāk atmiņu, bet vispār to noteikti traucēja jau minētie cilvēki, kas visu laiku parādījās ceļojuma laikā uz takas (par dažiem gan biju sajūsmā). Tomēr, ja ne filozofiskas, tad zinātniskas un tūrisma ziņas par Klusā okeāna piekrasti un Kaliforniju noteikti ieguvu.
Kopumā šī grāmata man atklāja, ka arī autobiogrāfiski romāni var būt lieliski, turklāt jau tie, kas saistīti ar manu mīļo ceļošanas tēmu. Lai arī uzskatu sevi par piedzīvojumu kāru personu, zinu tikai vienu: būtu es Šerilas vietā, nogāztos garšļaukus jau pēc desmit kilometriem, un nemūžam neviens nepiespiestu mani turpināt ceļu.
Silti iesaku izlasīt šo grāmatu ikvienam, kam patīk jau pieminētā ceļošana, impulsīvi un interesanti varoņi un vienkārši stāsti par izdzīvošanu.
Tāpat pavisam drīz jāskatās arī grāmatas ekranizāciju ar Rīzu Viterspūnu galvenajā lomā - varu saderēt, ka filma arī ir ļoti laba!
7/10
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru