Atminoties, cik ļoti vienaldzīga biju pret visiem nezināmās un neiepazītās Sallas Simukas "Sniegbaltīte" triloģiju, turpinājumu izlēmu lasīt vairāk nekā mēnesi pēc izdošanas. Ja nu man nepatiks? Ja nu es nespēšu tikt līdz galam? Šādas domas caurstrāvoja prātu vairākkārtīgi, līdz beidzot saņēmos un ieguvu grāmatu savās rokās.
Un kā es priecājos, ka tomēr kļūdījos!
Šī grāmata sākas vairākus mēnešus pēc "Sārta kā asinis" notikumiem. Lumiki pamazām ir tikusi pāri ziemā notikušajam un izlemj doties ceļojumā uz Prāgu. Bet ceļojums neizvēršas, kā plānots, jo, pastaigājoties pa pilsētu, pie Lumiki pienāk divdesmitgadība meitene, kas apgalvo, ka ir meitenes māsa.
Vēloties atklāt ģimenes noslēpumus, Lumiki nokļūst arvien dziļāk un dziļāk notikumu pilnajā pasaulē, kur viņa nevēlējās iestigt, sapprotot, ka jau atkal pašas spēkiem ārā izkļūt nespēs...
Par lielu brīnumu, Sallas Simukas "Balta kā sniegs" lasīju daudz vieglāk un raitāk nekā "Sārta kā asinis". Vai tas varētu būt tādēļ, ka zināju, ko gaidīt? Varbūt tāpēc, ka rakstības stils bija tik pierasts, ka autore burtiski ievilka savās skavās?
Tomēr, lai arī pirmo nodaļu izlasīju pāris minūšu laikā, sākumā biju domājusi, ka jau atkal romānu baudīšu vienīgi "bija normāli" līmenī. Par laimi, tas mainījās pavisam strauji. Kādēļ? Bija kāds citāts, ko pārlasīju vairākkārtīgi un kas padarīja visu baudāmu. Tas skan šādi:
"Es esmu tava asins. Es esmu tava miesa. Tu esi mana asins. Tu esi mana miesa.
Mēs esam viena ģimene. Mēs esam mātes un tēvi, vecāku un bērni no tēva un mātes puses, brālēni un māsīcas. Mūsos plūst vienas asinis un viena ticība, kas stiprāka par kalniem un dziļāka par upēm.
[..] Mēs esam ģimene, kas vienmēr turas kopā. Mēs esam svētā Baltā ģimene, un mūsu gaidīšana drīz tiks atalgota."
Uzreiz rodas jauni jautājumi: Kāpēc tā? Kāda šim ir saistība ar to, kas notiks tālāk? Kas par ģimeni? Vai tā saistās ar Lumiki? Vai tā varētu būt viņas pagātne? Un vēl, un vēl, un vēl. Un, lai arī neesmu īpaši lielā sajūsmā par reliģiski fanātiskiem darbiem, šajā gadījumā, manuprāt, šī ideja par sektām un reliģijas milzīgo nozīmi darba divsimt lappusēs bija kā odziņa uz kūkas, ko ar baudu varēju notiesāt.
Kas vēl uzlaboja romānu?
- Lumiki šajā daļā bija daudz patīkamāka personība nekā sākumā. Kādēļ? Jo beidzot ir kaut cik izskaidrota viņas būtība, viņas domas un pagātne, kas pirmajā daļā bija aizklāta kā ar miglu (un, kā saprotams, beidzamajās lapās tas sāka manāmi kaitināt).
- Beidzot tiek atklāts mistiskais "princis", kā es viņu dēvēju pirmajā daļā, lai gan, protams, joprojām nav skaidrs, kāpēc abi devās savu ceļu. Jācer, ka atbildes sniegs triloģijas beigas!
- Vēl vairāk tēlu, ar kuriem veidojās sava veida saikne. Gan Lenka, gan Jirži jau no paša sākuma atstāja pozitīvu iespaidu, un katra aina, kurā viens vai otrs parādījās, tika pavadīta ar domām: "Kas viņi ir? Vai tiešām viņi ir labie tēli? Varbūt autore atkal spēlējas ar mūsu prātiem?"
- Ideja ir tiešām ģeniāla un izpildījums vēl labāks. Es nekad iepriekš nebiju lasījusi grāmatu, kas tik tieši runā par sektām un reliģiju, turklāt to nemaz neuzspiežot. Visu laiku man radās sajūta, it kā es atrastos Lumiki ādā un redzētu notikušo viņas acīm - nekas nebija lieks un nekas nelikās uzspiests.
Kopumā šis darbs bija daudzas reizes labāks nekā pirmā daļa, un tas ir kas nebijis, jo mūsdienās lielākoties triloģijas un sērijas ar katru grāmatu paliek arvien garlaicīgākas un nekvalitatīvākas. Savukārt Sallai Simukai, par laimi, izdevās panākt pretējo, tāpēc ar nepacietību ķeros klāt turpinājumam (kas, kā cilvēki saka, ir vislabākā grāmata visā triloģijā).
8/10
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru