svētdiena, 2015. gada 25. janvāris

Salla Simuka "MELNA KĀ OGLE"

Viens mirklis un "Sniegbaltītes triloģija" jau ir galā, un šoreiz "Melna kā ogle"  patiešām prasīja vien mazāk par dažām stundām. Šķiet, šī grāmata no iepriekšējām atšķiras ne tikai biezuma ziņā - tā sevī glabā daudz tumšākus noslēpumus.
 
Triloģijas noslēdzošās grāmatas notikumi norisinās vien dažas dienas pirms Ziemasvētkiem. Skolā top teātra iestudējums - mūsdienīga Sniegbaltītes interpretācija, kurā galveno lomu, protams, atveido Lumiki. Meitenes dzīve beidzot ir kļuvusi mierīga, līdz brīdim... Līdz brīdim, kad Lumiki sāk saņemt noslēpumainas vēstules...
 

 
 
 
 
Kad sāku lasīt "Melna kā ogle", gandrīz neko par to nezināju - nebiju redzējusi ne anotāciju, ne citu lasītāju atsauksmes, un varu teikt, ka triloģijas noslēgums mani patīkami pārsteidza - kaut arī Lumiki dzīve pamazām nomierinās, meitenei nav jāsaskaras ar noziedzniekiem, viņai ir jauks, mīlošs draugs un viss rit savu gaitu, tomēr autore izlemj atklāt vēl kādu noslēpumu, kas Lumiki dzīvē ir vistumšākais, jo piecpadsmit gadus, meitenei pašai to nezinot, viņa tiek uzskatīta par slepkavu.
 
"Pēc tam Lumiki vairs īsti nezināja, no kā baidījās vairāk: no mocītājām vai no sevis. No tā, uz ko pati būtu spējīga?"
 
Vēl mazliet papriecājos par Lumiki māsas tēmu, kas aizsākās otrajā grāmatā - "Balta kā sniegs". Lai gan Prāgā sastaptā meitene Lenka nav galvenās varones radiniece, Salla Simuka veiksmīgi ir radījusi pagātnes rēgu - īsto Lumiki māsu, par kuru pēc iespējas drīzāk vēlējos uzzināt vairāk informācijas.
 
Tikpat ļoti biju ieintriģēta arī ar teātra iestudējumu, kurā Lumiki spēlē galveno lomu - stikla zārkā dusošo Sniegbaltīti, kas, sastopoties ar princi, nevēlas viņu precēt, nevēlas doties uz karaļvalsti, bet daudz labprātāk paliek mežā ar saviem septiņiem rūķīšiem, ēnām un noslēpumiem.
 
"Šis bija Lumiki mežs, kurā zari bija melnas ēnas un melnas ēnas bija zari."
 
Arī mirklī, kad Lumiki saņēma pirmo anonīmo vēstuli, sāku gaidīt patiesību ar nepacietību. Lai gan ar vēstuļu un vajātāja tēmu saskaros arī mīļotajā televīzijas seriālā "Mazās jaukās meles", cauri lappusēm centos izgudrot, kurš tad īsti ir Lumiki vajātājs, un ik pa brīdim kļuvu patiešām paranoiska, jo turēju aizdomās gandrīz katru - meitenes jauko draugu Sampsu, bijušo puisi Lieki, pat iedomājos, ka tā ir meitenes māsa, tomēr beigu beigās tā arī neuzminēju, par ko vēl viens pluss.
 
Vēl jāpiemin pati Lumiki, kuras personību patiešām izbaudīju visu trīs grāmatu garumā. Interesanta, savdabīga meitene ar labi attīstītu loģiku, saviem neatkarīgajiem lēmumiem un neparastām domām, pat krasi atšķirīgām no sabiedrībā pieņemtajām normām.
 
"Lumiki riebās arī Ziemassvētku dāvanu pirkšana. Viņa labprātāk pasniedza dāvanas tad, kad patiešām gribēja to darīt, nevis kādā noteiktā datumā." 
 
Kopumā šī bija patiešām baudāma triloģija, un es ne mirkli nenožēloju, ka izlēmu to izlasīt. Domāju, ka "Sniegbaltītes triloģija" gan vairāk domāta jauniešiem, bet arī pieaugušajiem tā varētu patikt. Triloģija arī lieliski piemērota gadalaikam, kad tiek izdota - nedomāju, ka gribētu ko tik tumšu lasīt vasarā pie jūras, turpretī ziemas vakars pie tējas krūzes ir tieši laikā.
 
7/10




Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru