Pēdējā laikā ir radīti ļoti daudz darbu, kuros galvenie motīvi ņemti no klasisko pasaku sižetiem. Piemēram, Rozamundas Hodžas (Rosamund Hodge) "Cruel Beauty" pamatā ir "Skaistule un briesmonis" atstāsts, vai grāmatas turpinājums "Crimson Bound" seko līdzi Sarkangalvītei. Tāpēc, kad uzzināju, ka tiks izdots darbs "Sārta kā asinis", biju pilnīgi pārliecināta, ka pamatā būs Sniegbaltīte un viņas dzīve, visticamāk, mūsdienu pasaulē.
Biju gan patīkami, gan nepatīkami pārsteigta, kad rezultāts izvērtās pavisam citāds - darba gaitā bija tikai dažas raksturīgās ainas.
Stāsts ir par Lumiki jeb Sniegbaltīti somu valodā, kas kādu dienu, atrodot skolas fotolaboratorijā žāvēties izkārtas piecsimt eiro banknotes, nejauši tiek ierauta nepatikšanās, kas ar katru lappusi tiek attīstītas arvien vairāk un vairāk. Kur ir iegūta šī nauda? Kas ir pie tā vainīgs? Un vislielākais jautājums - kas ir Lumiki?
Nekad iepriekš nebiju lasījusi grāmatu, kas tulkota no somu valodas, tāpēc, pirms ķēros klāt lasīšanai, par "Sārta kā asinis" nezināju pilnīgi neko. Var teikt - akli devos stāstā. Kā jau minēju - gaidīju visiem zināmās pasakas "Sniegbaltīte" atstāstu, tāpēc, kad pēc pirmajām trīsdesmit lapām nekas no minētā nebija atspoguļots, biju nedaudz apmulsusi. Vai tiešām autore sēriju sauca šādi tikai tādēļ, ka galveno varoni nodēvēja par Lumiki? Vai arī vienkārši Sallai Simukai patika pasakas? Varbūt bija kāds cits iemesls?
Var teikt - biju ieintriģēta.
Par laimi, pēc kāda laika pāris "Sniegbaltītes" elementi parādījās, bet to nebija daudz. Šajā gadījumā gan, šķiet, ka tas bija tieši labi - autore radīja oriģinālu un nebijušu stāsts, kas, ejot savu gaitu, tomēr sniedza smalkus pasakas elementus. Tas netraucēja, tieši otrādi - radās vēl lielāka vēlme uzzināt, vai beigās parādīsies Sniegbaltītes princis, vai būs saindētais ābols. Kas notiks nākamajās daļās?
"Sniegbaltīte stikla zārkā. Dusot mūžīgā miegā."
Lai gan sākumā darbs mani neievilka savās ķetnās gan neierastā sižeta, gan valodas dēļ, kas pirmajās simt lappusēs mani pat mēdza kaitināja, bet nevaru neteikt, ka katru reizi, kad noliku grāmatu malā, vēlējos atkal ķerties klāt, lai uzzinātu, ko gan Lumiki izdarīs tālāk. Neaizmirsīsim arī to, ka varoņi bija ticami (kaut reizēm daži lika man pašai skaitīt līdz desmit, lai spētu nomierināt nervus), tāpēc pat vienkāršās valodas dēļ bija viegli izdziļināties katrā sarežģījumu pilnajā dzīvesstāstā. Visvairāk biju apmierināta ar Elīzas tēvu, kas, būdams policists, tomēr bija ar saviem mīnusiem, kas padarīja viņu dzīvu. Un arī pati Lumiki bija varone, kas ilgi paliek prātā - drosmīga, patstāvīga, meitene, kas nevēlējās iejaukties svešu cilvēku problēmās. Lumiki bija atšķirīga no varonēm, ko esmu iepazinusi laika gaitā, un tas radīja vēl lielālu intrigu.
Protams, grāmatai bija arī mīnusi, kas ne vienu reizi vien radīja vēlmi nolikt darbu malā.
Pirmkārt - manuprāt, bija pārāk daudz varoņu, no kuru acīm stāsts tika klāstīts. Lasot katra redzēto un izjusto, ar laiku sāka jukt, kas ir kas, ko tas tur dara un kāda ir saistība ar Lumiki vai Elīzu, vai vēl kādu. Saku godīgi - līdz grāmatas beigām nebiju atcerējusies neviena vārdu, kas nozīmē, ka, iesākot otro daļu, vajadzēs no jauna uzdot sev jautājumus: "Kas ir šis cilvēks? Ko viņš darīja? Kāpēc viņš vispār ir te?"
Otrkārt - tas ir gan pluss, gan mīnuss, bet līdz pirmās daļas beigām joprojām man nav skaidrs, kas ir Lumiki. Viņas pagātne ir miglā tīta, un katra meitenes doma, katrs motīvs tika pavadīts ar jauniem un jauniem jautājumiem, uz kuriem tā arī netika atbildēts. Jā, zinu, ka tālāk viss tiks paskaidrots, bet pagaidām skeptiski skatos uz šo stilu.
Tomēr, neskatoties uz problēmām, ko sagādāja "Sārta kā asinis", noliekot grāmatu malā, zināju, ka tiešām vēlos ķerties klāt turpinājumam. Tāpēc, ja ir vēlme lasīt ko tādu, kas pēc stila un veida atšķiras no parastiem jauniešu romāniem, Salla Simuka ir radījusi darbu, kas ir domāts tieši tev!
6/10
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru