Viena no grāmatām, ko nācās meklēt bibliotēkā ne reizi vien. Un, kad aptuveni pirms nedēļas to beidzot uzgāju, sāku lasīt tajā pašā dienā. Uzreiz jāsaka, ka biju gan mazliet vīlusies, tomēr tas nenozīmē, ka man nepatika.
Šis ir stāsts par diviem pilnīgi dažādiem cilvēkiem - Tengo un Aomami -, kuri dzīvo 1984.gada Tokijā, taču viņu realitāte saplūst ar sirreālo, s debesīs spīd divi mēneši, šur tur apkārt klīst little people – būtnes, kuru misija ir neskaidra un kuras var kļūt bīstamas vai draudzīgas, – pazūd cilvēki, daži tiek noslepkavoti, un nekas nav tā, kā izskatās.
Šī tad nu ir viena no nedaudzajām grāmatām, kura manī raisīja diezgan pretrunīgas domas, un es līdz pat šim brīdim nezinu, ko rakstīt recenzijā un kā novērtēt romāna "1Q84" pirmo grāmatu.
Bet kāpēc tā?!
Laikam jāsāk ar to, ka visa pabiezā grāmata likās kā viens garš ievads kaut kam, kas sekos otarjā daļā. Un tieši šis ievads man traucēja visvairāk. Katra nodaļa ir pārbāzta ar "ūdeni", ko, manuprāt, varēja pavisam noteikti "mest ārā", bet autors to neizdarīja, kas savukārt lika domāt, ka "1Q84" ir rakstīts NaNoWriMo laikā.
Taču kopumā Haruki Murakami stils un valoda man patika, būtu daudz labāk bez jau pieminētās liekvārdības. Man ļoti patika lasīt grāmatu, kur darbība nenotiek jau simtreiz aprakstītajā Amerikā. Atzīšos: šī ir pirmā reize, kad lasu kaut ko, kas notiek Japānā, un tieši tas man laikam ļoti patika un piesaistīja.
Domājot par galvenajiem tēliem - Tengo un Aomami - šķita, ka viņi neapšaubāmi bija interesanti tēli, bet diezgan pārstrādāti. Autors acīmredzot centās padarīt savus tēlus par pārāk izskaistinātiem:
- Tengo ir ģeniāls matemātikas skolotājs, kurš brīvajā laikā raksta izcilus romānus (bet nez kāpēc vēl nav izdota neviena viņa grāmata), ir labs džudists un agrāk kā apdāvināts bērns spēlējis mūzikas intrumentus.
- Aomame ir gandrīz trīsdesmit gadus veca, skaista sieviete, kura strādā sporta klubā par kaujas mākslas pasniedzēju, brīvajā laikā "novāc" nelietīgus vīriešus, "pārceļot tos citā pasaulē", un nevienam nav aizdomu, ka to izdarījusi tieši Aomame, jo viņa rīkojas kā profesionāle.
Šaubos, ka gribētu lasīt, ja katrs no šiem tēliem būtu ievietots atsevišķās grāmatās, kopumā viņi it kā papildināja viens otru, kaut gan man ļoti nepatika tas, ka abus galvenos garoņus kaut kas sāka vienot tikai pēdējās 150 lappusēs - šie divi mēneši debesīs, reliģiskā sekta un nojausma, ka blakus reālajai pasaulei pastāv vēl kāda.
Kopumā ceru, ka otrajā daļā tēli beidzot satiksies reālajā dzīvē un kaut kas notiks pa īstam, jo pagaidām mans vērtējums diemžēl ir tikai šāds:
6/10
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru