Šo grāmatu pat nebiju taisījusies lasīt, taču pirms neilga laika to atradu bibliotēkā un nospriedu: kāpēc gan ne? Ideja likās diezgan interesanta, turklāt darbs nebija pārāk garš, tāpēc svētdien iesāku to lasīt un pēc dažām nodaļām man tas jau iepatikās.
Stāsts ir par trīsdesmit deviņus gadus vecu vīrieti Donu Tilmanu, ģenētikas profesoru, kurš beidzot ir izlēmis atrast sev dzīves partneri. Viņš ir izstrādājis 16 lapu garu anketu, kādai jābūt topošajai sievai. Viņa nebūs bārmene, nesmēķēs, nedzers, nekad nekaves un nebūs veģetāriete.
Rozija Džārmena "izkrīt" visos šajos punktos, turklāt viņa ir ļoti temperamentīga, gudra un skaista. Piedevām - Rozija meklē savu īsto tēvu, un tieši Dons var viņai palīdzēt.
Diemžel sākumā likās, ka galvenais varonis Dons mani nogalinās. Tam bija divi iemesli:
- Dons arī ārpus darba uzvedās PĀRĀK zinātniski, vienmēr lietoja tos zinātniskos terminus, kurus es pat daļēji nesapratu, bet tas lai paliek. Mani šausmīgi kaitināja Dona ikdiena - katru otrdienu vakariņās omārs, katru dienu jānoskrien tik kilometri, katru nedēļu jāatvēl vannas istabas uzkopšanai tieši 94 minūtes... Pirmajās nodaļās tas tiešām likās: "Vai tas ir kāds joks?", bet tad ar laiku pieradu arī pie šādas dīvainas izturēšanās.
- Es lieliski sapratu, kāpēc Donam bija tikai divi draugi. Viņš VISU laiku kritizēja ikvienu Džīna un Klaudijas soli, aizrādīja pat par jogurtu ar mazliet palielinātu tauku saturu, nekā būtu vēlams. Viņš vienmēr domāja, ka pats tādas kļūdas nekad nepieļauj un ir lielisks. Un ikreiz, kad Dons satika kādu cilvēku, viņš prātā aprēķināja šīs personas ķermeņa masas indeksu. Tas... Nu, man tas likās visai apnicīgi. Un, jāsaka godīgi, es sev tādu draugu negribētu.
Nedomāju, ka mēs katrs varētu satikt šādu cilvēku kā Dons jebkurā pilsētā uz jebkuras ielas. Bet tomēr viņš bija savā ziņā ļoti īpašs.
Grāmata kopumā man ļoti patika, īpaši Rozijas dēļ. Viņa neatbilda nevienam Dona anketas kritērijam, taču varēja acīmredzami saskatīt, ka abi ir viens otram kā radīti (protams, Dons to saprata tikai romāna beigās).
Liels pluss grāmatai ir tas, kā galvenais varonis mainījās Rozijas dēļ. Viņš ļoti kritizēja bārmeņu darbu un uzskatīja, ka apkalpošanas sfēras darbinieki ir stulbi, bet reiz pat pats aiz laba prāta kļuva ar oficiantu, lai iegūtu DNS paraugus no Rozijas iespējamajiem tēviem.
Protams, Dons bieži rīkojās kā īsts muļķis, pat nenojauzdams, ka kādu aizvaino, un tas mani tiešām sāpināja, jo Rozija bija lieliska.
Arī beigas man ļoti, ļoti, ļoti (un vēl 100 reizes ļoti) patika. Apraksts, kāda tagad ir Dona un Rozijas dzīve, bija tik ļoti sirsnīgs, ka nespēju vien beigt smaidīt.
Kopumā grāmatu ir vērts izlasīt un, pat neskatoties uz Dona Tilmana raksturu, mans vērtējums ir šāds:
Grāmata kopumā man ļoti patika, īpaši Rozijas dēļ. Viņa neatbilda nevienam Dona anketas kritērijam, taču varēja acīmredzami saskatīt, ka abi ir viens otram kā radīti (protams, Dons to saprata tikai romāna beigās).
Liels pluss grāmatai ir tas, kā galvenais varonis mainījās Rozijas dēļ. Viņš ļoti kritizēja bārmeņu darbu un uzskatīja, ka apkalpošanas sfēras darbinieki ir stulbi, bet reiz pat pats aiz laba prāta kļuva ar oficiantu, lai iegūtu DNS paraugus no Rozijas iespējamajiem tēviem.
Protams, Dons bieži rīkojās kā īsts muļķis, pat nenojauzdams, ka kādu aizvaino, un tas mani tiešām sāpināja, jo Rozija bija lieliska.
Arī beigas man ļoti, ļoti, ļoti (un vēl 100 reizes ļoti) patika. Apraksts, kāda tagad ir Dona un Rozijas dzīve, bija tik ļoti sirsnīgs, ka nespēju vien beigt smaidīt.
Kopumā grāmatu ir vērts izlasīt un, pat neskatoties uz Dona Tilmana raksturu, mans vērtējums ir šāds:
6/10
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru