Džonam Grīnam iznākusi jauna grāmata, un lai es to neizlasītu? Nekad! Man bija jātiek pie šīs grāmatas, un esmu tik laimīga, ka viens ļoti īpašs cilvēciņš man to laipni uzdāvināja, un es varēju to izlasīt jau dažus mēnešus pēc tam, kad tā parādījusies veikalos.
Stāsts sākas ar to, ka Indianopolisā pazūd miljonieris, par kuru policija sola simts tūkstošus dolāru. Eizas labākā draudzene Deizija izlemj, ka tā ir laba iespēja iegūt naudu, turklāt Eiza pirms daudziem gadiem bijusi vienā nometnē ar šī miljoniera Piketa dēlu. Sākas aizraujošs stāsts par draudzību, negaidītu atkalsatikšanos un Zvaigžņu karu fanfikiem.
Godīgi sakot, jau no paša sākuma nezināju, kā man veiksies ar šo grāmatu. Džona Grīna darbs "Mūsu zvaigžņu vaina" ir viena no manām visu laiku mīļākajām grāmatām, bet tajā pašā laikā ir arī tādas grāmatas kā "Meklējot Aļasku", "Vils Greisons, Vils Greisons" un "Katrīna pēc Katrīnas", par kuriem es nebiju pārāk lielā sajūsmā. Taču jau pēc pirmajām nodaļām sapratu, ka šī grāmata man patiks, ja viss netiks sačakarēts pēdējās simts lapās. Tātad, kas man patika?
- Galvenā varone. Beidzot galvenā varone nav krutā meitene, kuru visi mīl un kura ir labāka par visiem, īpašā, citādā... Eiza bija parasta meitene, un, lai arī man ne īpaši patika aspekts par viņas nestabilo psihisko veselību (jo tāds aspekts jau ir piecsimt citās grāmatās), viņa tomēr bija interesanta.
- Piketa pazušana. Sākot lasīt, man likās, ka grāmata būs par to, kā Deizija un Eiza meklēs pazudušo Piketu, lai dabūtu tos simts tūkstošus dolāru, taču viņu meklējumi aprāvās, jo Eizas draugs Deiviss, Piketa dēls, ļoti labi palūdza to nedarīt. Uz grāmatas beigām es jau sāku domāt, ka tā tas arī paliks neatrisināts, un tad mans vērtējums noteikti būtu daudz zemāks, taču viss beigu beigās atrisinājās, bet kā - to jums būs jānoskaidro pašiem, izlasot šī interesantā grāmata.
- Ātri un viegli lasāma grāmata. Ja man nebūtu tik daudz darbu universitātē, noteikti arī šo grāmatu izlasītu dažu dienu laikā.
Protams, bija lietas, kas man likās ne līdz galam izstrādātas. Piemēram, man ļoti patika varoņi, tomēr likās, ka autors varēja viņus labāk izstrādāt. Piemēram, gan Deizijai, gan Mikhelam, gan tam pašam Deivisam bija lielāks potenciāls, bet rakstnieks vairāk uzmanības veltīja tieši Eizas psihei un paniskajām bailēm no baktērijām C.diff (Clostridium difficile) un tam, ka viņa varētu no tām nomirt.
Vēl man ne pārāk patika tas, ka Deivisa tēvs Pikets bija parādīts tikai no ļaunās puses. Viņš ir tāds standarta ļaunītis - bagātnieks, kuram neinteresē paša bērni un kurš visu savu bagātību ir atstājis ķirzakai, nevis miesīgajiem dēliem, turklāt viņš ir arī pastrādājis kādu noziegumu, kura dēļ viņu meklē policija. Nezinu, varbūt manī ierunājās filologs, bet es saprotu, ka cilvēks nevar no visām pusēm būt tikai ļauns, viņā taču bija jābūt kaut kripatiņai labuma - varbūt viņš jutās vientuļš vai izjuta dziļas sāpes par sievas nāvi pirms daudziem gadiem... Varbūt viņš vienkārši neprata tā izrādīt savu mīlestību... Man gribējās, lai Deiviss redzētu tēva raksturā arī kaut ko labu, jo, manuprāt, cilvēks nevar būt tikai labs vai tikai slikts.
Kopumā man grāmata ļoti patika, tā bija viegli un raiti lasāma, gribējās uzzināt, kas notiks tālāk. Ļoti patika, ka beigas bija visai atvērtas, un vispār domāju, ka no 6 Džona Grīna grāmatām, ko esmu lasījusi, šo lieku starp 2. un 3.vietu.
8/10
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru