Šī grāmata sākumā piesaistīja manu uzmanību ar skaisto vāku, un tikai tad izlasīju stāsta anotāciju, kas uzreiz mani ieintriģēja.
"Sārta kā asinis" ir stāsts par jaunu meiteni vārdā Lumiki, kas vēl pirms dažām stundām nebija domājusi, ka iepīsies grāmatā aprakstītajos notikumos, ka iepazīs cilvēkus, kam iepriekš gājusi ar līkumu un kļūs par galveno pasaku tēlu biedējošu noziegumu viesulī...
Protams, man uzreiz likās, ka stāsts būs par mūsdienu sniegbaltīti un briesmām, ar kurām nākas saskarties dzīves mežā, tomēr jau pēc pirmajām lapām bija skaidrs, ka esmu maldījusies.
Patiesībā stāsta sākumā galvenā varone līdzinās princesei tikai sava vārda dēļ. Lumikki ir vārds, kas somu valodā apzīmē jau minēto sniegbaltīti. Tomēr Lumiki Andersone nav nekāda vientuļā dīvaine, kas, melnā ģerbusies, lavās gar skolas sienām. Viņas vārdu zina un atceras.
"Viņa bija svešas puzles gabaliņš, kam nebija savas vietas, bet kas pārsteidzošā kārtā varēja iederēties jebkur."
Pēc šādiem aprakstiem man Lumiki uzreiz iepatikās. Viņa visas grāmatas garumā parādījusi savu gudrību attiecībā pret nopietnajām problēmām, kas radās, un vienmēr bija spītīgā meitene - cīnījās, līdz pati saviem spēkiem izķepurojās par no stikla zārka (jeb šajā gadījumā - saldētavas). Varbūt tieši Lumiki pašpārliecības un patstāvības dēļ mani nepatīkami pārsteidza fakts stāsta beigās - izrādās, meitene gadiem ilgi ir saskārusies ar vardarbību skolā -, kas nu nekādi nesavienojās ar spēcīgo Lumiki, kurai vienmēr uz mēles bija kāda asa atbilde savai aizstāvībai.
Protams, arī citi tēli, kas grāmatas garumā bija blakus Lumiki, man iepatikās, piemēram, meitene, vārdā Elīza, tomēr ik pa brīdim jau sāka kaitināt jauniešu leksika, kas šajā grāmatā bija patiešām izteikta.
"- Eu, kamon!
- Rullē gurķi!
- Smadzenes pa lauku, veči gāzās kā nopļauti!"
Lasot dialogus starp jauniešiem, dažbrīd sāka šķist: "Neviens taču tā vairs nerunā!". Vēl uzmācās doma, ka arī pieaugušie, ko šajā grāmatā bija ne mazums, sāks lietot tik daudz anglicismu un žargona, bet tas, par laimi, nenotika.
Diemžēl arī man traucēja tēlu daudzums, tomēr noslēpumainās grāmatās, kur tiek aprakstīti noziegumi, vienmēr ir daudz varoņu, kam nevar izsekot tik ātri. Atzīšos: brīdī, kad tika nogalināts viens no varoņiem, man likās, ka tas ir pavisam cits tēls, kurš pēc pāris nodaļām sveiks un veels ieradās pasaku ballītē pie narkotiku barona, un tas lika man mazliet apmulst. Taču šī jau nav pirmā reize, kad tā notiek - arī Lārsona "Meitene ar pūķa tetovējumu" pamanīju tādu pašu parādību, tāpēc vajadzētu jau beidzot pierast pie šādām detaļām!
Kopumā varu teikt, ka šī ir ļoti interesanta lasāmviela, kas vairāk paredzēta gariem un tumšiem rudens un ziemas vakariem, jo arī pats stāsts, kaut raiti risināts un ne tik garš, ir diezgan tumšs un noslēpumains.
Šī ir grāmata, kas noteikti patiks trilleru un spriedzes cienītājiem, un arī es labprāt sekošu Lumiki turpmākajiem piedzīvojumiem!
7/10
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru